Notice: Undefined offset: 0 in /home/onkoklinika/public_html/core/lib/system.php on line 231
Olnīcu vēzis
Latviski English По-русски

Fakti par olnīcu vēzi

  • Risks saslimt ar olnīcu vēzi sievietei vispārējā populācijā dzīves laikā 1 no 70
  • Saslimšana ir saistīta ar vecumu
  • Vidējais saslimšanas vecums 66 gadi
  • 20% sieviešu dzīves laikā tiek diagnosticēts patoloģisks olnīcu veidojums
  • 5-10% sieviešu dzīves laikā tiek veikta ķirurģiska manipulācija olnīcu veidojuma dēļ
  • 13 – 21% no operētajām sievietēm tiek konstatēts olnīcu vēzis
  • 75% gadījumu olnīcu vēzis tiek konstatēts slimības 3. vai 4. stadijā

 

Pēc Latvijas Vēža slimnieku reģistra datiem olnīcu vēzis 2008. un 2009.gadā bija 5. un 6. biežāk sastopamā vēža lokalizācija sievietēm, bet pēc mirstības rādītājiem tas ieņēma 5. un 4. vietu. 
80-tajos un 90-tajos gados olnīcu vēža terapijā ieviešot platīna un paklitaksela ķīmijpreparātus tika panākts būtisks progress, taču, neskatoties uz zinātnes straujo attīstību, turpmākie ķīmijpreparāti, kas tiek pētīti III fāzes klīniskajos pētījumus neuzrāda augstāku efektivitāti attiecībā pret jau atklātajiem. 
Pēdējā desmitgadē olnīcu vēža terapijā uzsvars tiek likts uz agresīvāku ķirurģisko terapiju, kas paredz vēdera dobuma peritonektomijas, splenektomijas, zarnu rezekcijas un iegurņa ekzenterācijas, kas ļauj panākt optimālu citoredukciju bez atlieku audzēja.
 

Olnīcu vēža simptomi

Vēsturiski olnīcu vēzis tika saukts par „kluso slepkavu”, jo uzskatīja, ka pacientēm ar olnīcu vēzi nav raksturīgu simptomu, kamēr nav notikusi plaša audzēja disseminācija. Goff et al. pierādīja, ka olnīcu vēža pacientēm ir novērojami raksturīgi simptomi un tie ir sastopami biežāk kā kontroles grupas sievietēm (Goff et al., 2000). Salīdzinot ar kontroles grupas sievietēm, olnīcu vēža pacientes sūdzas par sāpēm vēderā un iegurnī, kā arī tiek novēroti urinācijas traucējumi, kas statistiski ticami atkārtojas biežāk, ir izteiktāki un ir parādījušies nesen salīdzinājumā ar kontroles grupas sievietēm (Goff et al., 2004). Šie pētījumi ļauj spriest, ka atsevišķiem pacientiem simptomi slimību var palīdzēt diagnosticēt agrīnākā stadijā. 
Līdz šim lielākajā pētījumā, kurā tika iekļautas 1725 pacientes, 95% pacienšu tika novēroti simptomi pirms diagnozes verificēšanas (Goff et al., 2000). 89% sieviešu sūdzības var konstatēt I/II stadijā pirms diagnozes noteikšanas (Goff et al., 2000).  Visbiežāk olnīcu vēža pacientēm novēro gastrointestinālos simptomus, bet visretāk ginekoloģiska rakstura sūdzības (Goff et al., 2000). Neskatoties uz to, ka minētie simptomi statistiski ticami biežāk ir novērojami olnīcu vēža pacientēm, tie ir nespecifiski un bieži netiek adekvāti novērtēti. Olnīcu vēža pacientēm raksturīgie simptomi ir novērojami 20-30 reizēm mēnesī, bet veselām sievietēm tie var parādīties 2-3 reizes mēnesī (Olson et al., 2001). 
          Salīdzinot ar antigēna CA125 noteikšanu, olnīcu vēža simptomu indeksa noteikšanas izmaksas ir niecīgas. Tas var tikt izmantots kā pirmās pakāpes diagnostiskais tests atsijājot sievietes, kurām ir nepieciešama tālāka izmeklēšana. Šobrīd vēl nav pierādīts, ka regulāra olnīcu vēža simptomu indeksa noteikšana un tālāka izmeklēšana pagarina dzīvildzi. Vidējais laiks no simptomu parādīšanās brīža līdz diagnozes noteikšanai ir 6 mēneši, kas ir būtisks laika posms, kad var tikt uzsākta ārstēšana (Smith et al., 2005). Lai arī nav skaidrs, vai agrīnāka olnīcu vēža diagnozes noteikšana robežās starp 3 un 6 mēnešiem var uzlabot pacientes prognozi, ir zināms, ka pacientēm, kurām tiek veikta optimāla citoredukcija, 5 gadu dzīvildzes rādītāji ir labāki - 30–40% pret 15–20% (Ozols et al., 2005). Ir pierādīts, ka audzēja izmērs hospitalizācijas brīdī cieši korelē ar optimālas citoredukcijas iespējām operācijas laikā (Hoskins et al., 1994). Olnīcu vēzim var būt ļoti īss audzēja masas dubultošanās laiks, kas liek domāt, ka 3-6 mēnešu intervāls līdz diagnozes noteikšanai var būt ļoti būtisks.

 

Olnīcu vēža simptomi:

  • Sāpes vēdera lejasdaļā
  • Sāpes vēdera vidusdaļā
  • Neatliekama urinācija
  • Bieža urinācija
  • Vēdera palielināšanās 
  • Vēdera uzpūšanās 
  • Ēšanas traucējumi
  • Ātra sāta sajūta

Simptomu indekss ir uzskatāms par pozitīvu, ja uzskaitītie simptomi atkārtojas vismaz 12 reizes mēnesī un ir parādījušies pēdējo 12 mēnešu laikā!!! 

 

Kāpēc ir svarīga precīza diagnostika?

Zemāk grafiski ir parādīts, kādas ir izārstēšanās iespējas, ja ārstēšanu veic specializējies onkoloģijas ginekologs, vispārēja profila ginekologs un abdominālais ķirurgs. Vislabākie dzīvildzes rādītāji ir novērojami, ja operāciju veic onkoloģijas ginekologs. Šis pētījums tika veikts Norvēģijā 2006.gadā.

Kāpēc ir svarīga precīza diagnostika?

Lai pacients nonāktu pie onkoloģijas ginekologa, ir nepieciešama korekta diagnostika pirms operācijas. Sākotnēji visiem pacientiem ar ginekoloģiskajā ultrasonogrāfijā konstatētu neskaidru olnīcu veidojumu ir jānosaka CA125 un HE4 koncentrācija asinīs. Ja biomarķieru koncentrācijas ir paaugstinātas, tad ir jāveic datortomogrāfija jeb kompjūtertomogrāfija vēdera dobuma orgāniem un mazajam iegurnim ar kontrastvielu, izmantojot tā saucamo “zaļo koridori”. Izmeklējumu var veikt dažādās slimnīcās, kur ir pieejams datortomogrāfs un radiologs ar onkoloģisko pieredzi. Datortomogrāfija ir precizējošais izmeklējums pirms operācijas, lai labāk varētu novērtēt, vai veidojums ir labdabīgs vai ļaundabīgs, kā arī ļaundabīga olnīcu audzēja gadījumā izmeklējums ļauj paredzēt operācijas apjomu. 
Zemāk grafikā ir atspoguļoti ārstēšanās rezultāti atkarībā no atlieku audzēja izmēra – pacientēm ar atlieku audzēju līdz 1cm diametrā un vairāk ir būtiski pasliktinātas izārstēšanās iespējas. Tikai specializējies onkoloģijas ginekologs spēj korekti novērtēt atlieku audzēja izšķirošo nozīmi un veikt atbilstošās ķirurģiskās manipulācijas, lai spētu to pilnībā izoperēt.

 

Olnīcu vēža risku palielinošie faktori

  • Zināma ģenētiskā mutācija 
    • BRCA1 gēna mutācijas gadījumā 40% - 50%
    • BRCA2 gēna mutācijas gadījumā 20%
    • HNPCC sindroma gadījumā 6-8%
  • Vecums 
  • Ja nav bijušas dzemdības
  • Neauglība 
  • Agrīns menstruāciju sākums, vēlīna menopauze
  • Agrīna pirmā grūtniecība 
  • Smēķēšana (mucinozu adenokarcinomu RR 2.0)
  • Liekais svars premenopauzē ĶMI > 30 
  • hormonaizvietojošā terapija
  • 5 gadu tīrai estrogēnu HAT (Relatīvais risks 1.22) 
  • 5 gadu estrogēnu-progestīnu HAT (Relatīvais risks 1.10)
  • Pēc UK Million Women Study risks būtiski bija paaugstināts lietotājām dotajā brīdī un būtiski pieauga lietojot 7 gadus un vairāk 
  • Īslaicīga HAT lietošana un lietošana anamnēzē nepaaugstina risku 
  • Endometrioze RR 1.30-1.66
  • Krūts vēzis anamnēzē (Relatīvais risks 2.0)
  • Krūts vēzis pirms 40 g.v. (Relatīvais risks 4.0)
  • Iepriekš saņemta staru terapija dzemdes kakla vēža terapijā pirms 30-39 gadiem (Relatīvais risks 1.73)
  • Saņemta staru terapija pirms 40 un vairāk gadiem  (Relatīvais risks 2.2)
  • Spirāles lietošana (Relatīvais risks 1.76)

 

Risku samazinošie faktori 

  • Krūts barošana (18 un vairāk mēnešu barošana samazina risku par 34%) 
  • Olvadu liģēšana par 34% 
  • Olnīcu un olvadu izgriešana 
  • Dzemdes izgriešanas gadījumā 30-40 % riska samazinājums neatkarīgi no vecuma
  • Dzemdes izgriešanas gadījumā 50% samazinājums, ja tā veikta pirms 15 un vairāk gadiem
  • Vēlīna pēdējā grūtniecība saslimšanas risku samazina par 80% (<10gadiem pret sievieti, kurai dzemdības pirms 20 un vairāk gadiem)
  • Orālā kontracepcija (skat.tabulu zemāk)

Risku samazinošie faktori  

 

Onkomarķieri asinīs, kurus izmanto olnīcu vēža diagnostikā

Audzēju antigēns CA 125 ir visplašāk pētītais biomarķieris saistībā ar olnīcu vēzi. Seruma CA125 tiek izmantots olnīcu veidojumu diferenciāldiagnostikā, kaut arī tam ir zema jutība un specifiskums īpaši premenopauzē esošu sieviešu populācijā. Ca125 zemais specifiskums ir skaidrojams ar tā paaugstināšanos labdabīgu ar ginekoloģiju saistītu un nesaistītu patoloģiju gadījumā. Ca125 kombinēšana ar ultrasonogrāfisko izmeklēšanu būtiski uzlabo biomarķiera Ca125 specifiskumu un pozitīvo paredzes vērtību olnīcu vēža diagnostikā.

Ca125 koncentrāciju serumā var ietekmēt dažādi faktori, piemēram, vecums, menstruālais cikls, grūtniecība un citi faktori. 

Premenopauzē esošo sieviešu Ca125 koncentrācijas serumā ir augstākas salīdzinājumā ar menopauzē esošām sievietēm.

Ca125 koncentrācija serumā var paaugstināties grūtniecības laikā, īpaši grūtniecības pirmajā trimestrī.

Smēķēšana un kafijas lietošana var samazināt Ca125 koncentrāciju, savukārt dzemdību skaits, hormonaizvietojošās terapijas un orālās kontracepcijas lietošana un vienpusēja dzemdes piedēkļu rezekcija neietekmē Ca125 seruma koncentrāciju. Zemāka Ca125 koncentrācija serumā ir konstatējama sievietēm, kurām anamnēzē ir veikta histerektomija. Ca125 līmeni serumā var paaugstināt nesen veiktas ķirurģiskas manipulācijas.

No labdabīgajām ginekoloģiskajām saslimšanām, kas var izraisīt Ca125 koncentrācijas paaugstināšanos, ir endometrioze, dzemdes fibromas un miomas, akūts un hronisks salpingīts, iegurņa iekaisuma slimība, kā arī Meigsa sindroms, savukārt no ne ginekoloģiskajām saslimšanām biežākais iemesls ir aknu ciroze, hronisks hepatīts, akūts un hronisks pankreatīts, kā arī plaušu un pleiras saslimšanas.

Ca125 koncentrācija var paaugstināties krūts, kolorektālā, aizkuņģa, plaušu, endometrija, dzemdes kakla un olvada adenokarcinomu gadījumā, īpaši gadījumos, ja ir sastopamas attālas metastāzes.

Eiropas Audzēju marķieru darba grupa rekomendē Ca125 koncentrācijas noteikšanu serumā postmenopauzē esošām sievietēm ar mērķi atšķirt ļaundabīgu no labdabīga olnīcu audzēja. 

Amerikas Ginekologu un dzemdību speciālistu koledža rekomendē nosūtīt pie ginekoloģijas onkologa premenopauzē esošas sievietes ar CA125 koncentrāciju virs 200 U/ml.

Otrs biežāk analizētais ar olnīcu vēzi asociētais biomarķieris ir cilvēka epidydimis sekretorais proteīns 4 (HE4). HE4 izmantojot kombinācijā ar Ca125, tiek panākta augstāka diagnostiskā jutība un specifiskums, atsijājot sievietes ar labdabīgiem un ļaundabīgiem olnīcu veidojumiem. Divu biomarķieru diagnostiskais algoritms „ROMA” (Risk of Ovarian Malignancy Algorithm), kas ietver HE4 un Ca125, ir izstrādāts ar mērķi atlasīt augsta olnīcu vēža riska sievietes, kas būtu nosūtāmas konsultācijai pie onkoginekologa.

Turklāt HE4 ir paaugstināts vairāk kā 50% gadījumu, kad Ca125 ir normas robežās.

Cilvēka epidydimis sekretorais proteīns 4 (HE4) paaugstinās serozas un endometroīdas morfoloģijas olnīcu vēžu gadījumā, bet tas var tikt ekspresēts arī citas lokalizācijas audzēju gadījumā, piemēram, plaušu, endometrija un krūšu dziedzera adenokarcinomas un mezoteliomas gadījumā, retāk gastrointestinālu, nieru un tranzitoro šūnu karcinomas gadījumā

 

Olnīcu vēža ārstēšanas iespējamie scenāriji

Olnīcu vēža ārstēšanas

Norādītajiem ārstēšanas variantiem ir tikai informatīvs raksturs.
Olnīcu vēža ārstēšanā ir divi vienlīdz svarīgi etapi, bez kuriem nav iespējama sekmīga ārstēšanās – tā ir adekvāta ķirurģiska ārstēšana un ķīmijterapija. Pēc tam slimības gaitu nosaka iepriekš veiktās ķirurģiskās ārstēšanas kvalitāte un audzēja jutība uz ķīmijterapiju. Abi šie faktori ir vienlīdz svarīgi un neaizvietojami.

Dr.med.Ronalds Mačuks

Ķirurgs - Onkoloģijas ginekologs

Rakstiet mums

* Jūsu vārds, e-pasts un tālrunis tiek peprasīts, lai mēs varētu ar Jums sazināties un sniegt atbildi uz Jūsu jautājumu.
Zvanīt